Rus

Dievmātes Kazaņas ikonai veltītās
Edinburgas baznīcas vēsture



Rīgas jūrmala XIX gadsimta beigās bija diezgan plaši pazīstama. Tā stiepās desmitiem kilometru un pletās no Lielupes lejteces līdz miestiņam Kemmerne (Ķemeri) ar tā ārstējošo avotu un dūņu dziedinātavu. Ļaudis piesaistīja skaistā daba, priežu mežs, zaļās kāpas, zeltaini smilšainais krasts. Vasaras laikā nozīmīga atpūtnieku daļa apmetās vasarnīcu apvidū starp Edinburgu (Dzintari) un Majorenhofu (Majori). Šeit bija labiekārtotas pludmales ar peldētavām, strādāja veikali, pansionāti, dažādi izklaides paviljoni, ieskaitot vasaras koncertzāli. Dažus gadus šeit ieradās līdz sešdesmit tūkstošiem cilvēku no Rīgas, tuvākajām guberņām, bet dažreiz arī no vistālākajām vietām.

Ar laiku palielinājās cilvēku skaits, kuri pastāvīgi dzīvoja Rīgas jūrmalā. To vidū, kā arī starp atpūtniekiem bija diezgan daudz pareizticīgo. Bet baznīcas tuvumā nebija. Brauciens uz Rīgu vai Dubbelnu (Dubultiem), un vēl jo vairāk uz Pētera un Pāvila dievnamu Kemmernē ar toreizējiem pārvietošanās līdzekļiem prasīja diezgan daudz laika un tēriņu. Jauna dievnama nepieciešamību sāka apzināties visi ticīgie. Taču līdzekļu tam nebija.

Iniciatīvu uzņēmās Rīgas Pētera un Pāvila brālība. Tās padomē 1889.gada 22.septembrī pieņēma lēmumu par jauna dievnama celšanu par ziedojumiem. Šo iniciatīvu atbalstīja Valsts Īpašumu Pārvaldnieks A.A.Nariškins, kurš apsolīja visādā veidā palīdzēt šai iecerei.

Ar Augstisvētītā Arsēnija (Brjanceva), Rīgas un Mītavas bīskapa, svētību 1890.gada maijā tika izsludināta ziedojumu vākšana jaunā dievnama celtniecībai Edinburgā. Pirmie līdzekļi iegūti no Brālības priekšsēdētāja, Aleksandra ģimnāzijas direktora E.V.Beļavska un brālības locekļa S.F.Speškova, apgabala izglītības pārziņa palīga, līdzekļu ievākšanas grāmatiņām. Drīz vien ziedojumu summa sāka palielināties, bet vienalga šo līdzekļu nebija pietiekami daudz. Ziedojumu ievākšanā iesaistījās prese. «Rīgas Vēstnesī» sāka regulāri publicēt materiālus par visu sagatavošanas darbu gaitu.

1893.gada pavasarī ar arhibīskapa Arsēnija svētību sākās nākamā dievnama maketu apspriede. Rīgas izglītības iecirkņa arhitekts A.P.Kizeļbašs bez atlīdzības izstrādāja kopprojektu, darba rasējumus, sastādīja tāmi. Viņš arī uzņēmās celtniecības gaitas uzraudzību. Finansiālo nodrošinājumu īstenoja Pētera un Pāvila brālības Padome. Paredzēja, ka celtniecība sāksies nākamā gada pavasarī. Būvēšanas vietai bija noteikts zemes gabals starp Majorenhofu (Majori) un Edinburgu (Dzintari).

1895.gada 18.jūnijā Visaugstisvētītais Arsēnijs, Rīgas un Mītavas arhibīskaps, līdzkalpojot Rīgas pilsētas garīdzniecībai, veica dievnama pamatu ielikšanu.

Dievnams tika uzcelts īsā laikā. Gadu pēc vietas iesvētīšanas un pirmā akmens ielikšanas celtniecība bija pabeigta. Ap šo laiku Pētera un Pāvila brālība dabūja pirmo baznīcas zvanu. To atlēja Jaroslavļā, tirgoņa Olovjaņišņikova rūpnīcā, no slavenā Demidova vara. Procesā tika paziņots, ka gaidāma vēl četru zvanu pienākšana, kā dāvana no tirgotāju meitām E.V. un O.V. Bakaldīnēm.


Edinburgas Kazaņas baznīcas ārējais izskats. 1910.g. fotogrāfija


1896.gada vidū dievnama iekšējā apdare tuvojās nobeigumam. Šeit jau bija Maskavas ikonogrāfijas stilā tapusī Kazaņas Dievmātes ikona. Pēterburgas tirgotāja Ževeržejeva darbnīcās tika zīmētas ikonas ikonostasa Ķēniņa vārtiem. Dāvanā pienāca ikonas no vara, zeltītas caur uguni.

Visi dievkalpojumu trauki svētdarbībām bija no raudzes sudraba, bet biķeris, diskoss, zvaigznīte, kauss, divi šķēpi – no apzeltīta sudraba. Dievnamam tika ziedoti paklāji, sudraba kvēpināmais, lustras, dažādi baznīcas piederumi. Galdiņu sveču tirgošanas vietai uzdāvināja guberņas arhitekts V.I.Lunskis.


Ikonostass


Golgāta


Rīgas jūrmala gatavojās svinībām, kuras sākās priekšvakarā ar visnakts dievkalpojumu Dubbelnas Svētā Vladimira dievnamā. Nākamajā dienā, svētdien 1896.gada 23.jūnijā, Edinburgā uzbūvētā baznīca tika iesvētīta par godu Kazaņas Dievmātes ikonai. Iesvētīšanas kārtu veica Visaugstisvētītais Rīgas un Mītavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs), līdzkalpojot Rīgas Garīgā semināra rektoram virspriesterim Aleksejam Aristovam, virspriesterim Andrejam Kangeram, priesterim Jānim Jakovļevam un priesterim Vladimiram Plisam.

Viesu vidū bija Svētās Sinodes, Baltijas pareizticīgās brālības un vietējās varas pārstāvji. Piedalījās arī daudzi labdari, starp kuriem arī viņas gaišība M.N.Mansurova, kā arī pirmais baznīcas stārasts pirmās ģildes tirgonis V.S.Alihanovs.


Rīgas un Mītavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs)


Mielasta laikā, kuru organizēja tirgonis Aleksejevs, sirsnīgi pateicības vārdi tika veltīti Visaugstisvētītajam Rīgas un Mītavas arhibīskapam Arsēnijam. Ar viņa rūpēm un pūlēm visā apgabalā tika uzbūvēts desmitiem dievnamu. Tikai Rīgā vien tobrīd tika uzceltas septiņas unikālas jaunas baznīcas, kas arī šodien ir pareizticīgie garīgie centri.

Celtniecība šajā laikā notika pārsvarā par ziedojumiem. Ap 8 tūkstošiem rubļu šiem labajiem darbiem ziedoja svētais Kronštates Jānis. Kapitālu simts tūkstoš rubļu apjomā nodeva cilvēks, kurš vēlējās palikt nezināms, bet ar noteikumu, ka procenti no šī nedalāmā kapitāla aizies baznīcu celtniecībai. Labdari bija kņaziene Druckaja-Sokoļinskaja, grāfs Orlovs-Davidovs, M.N.Mansurova (Dolgorukovu dzimtas kņaziene), Pēterburgas tirgoņi A.Gruzdzevs, A.Pavlovs un daudzi citi.

Rīgas jūrmalā XIX gadsimta beigās bija uzceltas Kemmernes un Dubbelnas baznīcas, skolas ēka Majorenhofā. Tagad tika iesvētīts Edinburgas dievnams.

Pētera un Pāvila brālības un daudzu labdaru pūliņi vainagojās ar panākumiem. Pašā rosīgākajā Rīgas jūrmalas centrā dižojās krāšņa baznīca. Krustveidīga koka baznīca ar diviem apzeltītiem kupoliem parādījās ne tikai kā garīgs iepriecinājums, bet arī patiess Majorenhofas rotājums. Tās kupoli bija redzami no jūras puses un visā kūrorta galvenās ielas garumā.

Priekšā bija vēl dievnama apkārtnes labiekārtošanas un teritorijas nožogošanas darbi, kā arī bija vēl jāuzbūvē mājiņa sargam un divas baznīciskas celtnes garīdzniecībai un koristiem. Līdzekļi tam jau tika pamazām iekrāti. Ļaudis ieguldīja pēc savām iespējām, no dažām kapeikām līdz simtiem rubļu.

Šo nolūku īstenošana nebija vienkārša. Bija vajadzīgi ne tikai līdzekļi, bet arī materiāli. Ar Valdnieka Arsēnija svētību Pētera un Pāvila brālība nosūtīja Baltijas guberņu Valsts īpašumu Pārvaldei lūgumu par meža piešķiršanu būvniecībai bez atlīdzības. Prasība tika apmierināta. Celtniecību vadīja darbuzņēmējs Birmans par Pētera un Pāvila brālības līdzekļiem. Maija vidū visi darbi bija pabeigti. Garīdzniecība apmetās labiekārtotā mājā blakus dievnamam. Tas bija īpaši svarīgi, jo dievkalpojumi notika katru dienu, un priesteris pastāvīgi atradās dievnamā.

Draudzes locekļi šajā laikā bija aizņemti ar lielā zvana iegādi. Tika savākti nepieciešamie līdzekļi un veikts īpašs pasūtījums. Zvanu atlēja no slavenā Demidova vara mākslinieciskas zvanu atliešanas meistari. Uz tā virsmas starp divām mirdzošām joslām uz melna fona ierakstīts: «Atliets P.I.Olovjaņišņikova dzimtas dēlu rūpnīcā, Jaroslavļā, svars 55 p., 10 m.».

Šajā laikā turpinājās jautājums par patstāvīgas draudzes atklāšanu Jūrmalā. Domstarpības sarp Konsistoriju un Brālību skāra baznīcas nodošanas noteikumus garīgajam resoram. Tomēr draudze nebija izveidota.

Dubbelnas Svētā Vladimira baznīcā bija pastāvīgs garīdznieks Nikolajs Šalfejevs no Kuimecas (Kuimetsa, Igaunija) baznīcas. Brālība piešķīra līdzekļus priestera un psalmotāja atalgošanai. No šī laika dievkalpojumi Dubbelnā sāka notikt pastāvīgi, bet Kazaņas dievnamā katru dienu dievkalpojumus vadīja Rīgas Garīgā semināra rektors Aleksejs Aristovs tikai no maija līdz augustam. Ziemas periodā kalpoja retāk un pēc nepieciešamības.


Pirmais Edinburgas dievnama pārzinis, Rīgas Garīgā semināra rektors
virspriesteris Aleksejs Petrovičs Aristovs


Baznīca Kemmernē turpināja būt Tukkuma (Tukums) draudzes pārziņā. Edinburgas dievnams šajos gados atradās lieliskā stāvoklī. Sudraba piederumi, vērtīgas senatnīgas un jaunas ikonas, rūpes par savlaicīgu remontu nodrošināja šī brīnišķīgā dievnama krāšņumu. Ne mazums pateicības par to pienācās baznīcas stārastam namīpašniekam N.M.Remņovam un pirmās ģildes tirgonim I.L.Pozdņakovam. Lielu atbalstu sniedza dievnama apmeklētāji un svētceļnieki. Savu artavu deva S.V.Tolstaja, bet pēc viņas nāves, par viņas piemiņu – N.V.Tolstaja.


Rīgas un Mītavas arhibīskaps Jānis (Smirnovs),
kura laikā atvērās pastāvīga Edinburgas baznīcas draudze


1910.gadā Rīgas katedrā ieradās arhibīskaps Jānis (Smirnovs). Viņa pieņemtā eparhija bija vislabākajā stāvoklī. Sekmīgi attīstījās klosteri un jaunizveidotās draudzes. Visās malās baznīcas tik tiešām bija garīgie centri. Tas attiecās arī uz Edinburgu. Pirmo reizi Valdnieks Jānis apmeklēja Kazaņas baznīcu sirdsskaidrā Sārovas Serafima dienā. Viņš kalpoja Dievišķo Liturģiju un vērsās ar sirsnīgiem vārdiem pie lūdzējiem, kuru bija tik daudz, ka tie nespēja ietilpt dievnamā.

Dievnama apmeklētāji atkal un atkal runāja par draudzes atvēršanas nepieciešamību. Saruna par to tika uzsākta vēl XIX gadsimta beigās. Atbilstoša prasība tika iesniegta arhibīskapam Agafangelam (Preobraženskim), Svētajā Sinodē. Aktīvi iesaistījās prese. Pētera un Pāvila brālība piekrita nodot baznīcu garīgajam resoram, betizvirzīja noteikumus, kas neapmierināja Konsistoriju.

Visaugstisvētītais Valdnieks Jānis saprata patstāvīgas draudzes atvēršanas nepieciešamību Rīgas jūrmalā un apsolīja savua izbildniecību. Tomēr tikai pēc diviem gadiem tika pieņemts atbilstošs lēmums. Abām pusēm pieņemamie noteikumi bija saskaņoti, un 1913.gada 17.februārī notika Kazaņas baznīcas nodošana baznīciskajam resoram. Aktu parakstīja pilnvarotais virspriesteris un Rīgas Katedrāles dievnama atslēgu glabātājs Nikolajs Leismans, Rīgas Garīgā semināra pasniedzējs Pēteris Miķelsons un Rīgas prāvests priesteris Nikolajs Tihomirovs. Par Edinburgas un Dubbelnas dievnama pārzini palika priesteris Nikolajs Šalfejevs. Pētera un Pāvila brālība bez atlīdzības nodeva visu baznīcas inventāru, visu dievnama iekārtojumu, zemes gabalu un klēra māju. Kopš tā laika dievkalpojumi notika katru dienu, tajā skaitā, latviešu un vācu valodā.


Pirmais Edinburgas baznīcas draudzes pārzinis Nikolajs Vasiljevičs Šalfejevs


1914.gadā pēdējo reizi Kazaņas baznīcā atradās svēti godātā Jakobštates un Pskovas-Pečoru Dievmātes ikona «Aizkustinājums». Katru reizi šīs ikonas sagaidīja ar Krusta gājienu. To priekšā kalpoja aizlūgumus ar akafistiem. Bet Pirmais Pasaules karš pārtrauca šo tradīciju uz visiem turpmākajiem laikiem, ieskaitot mūsdienas.

Pirmā Pasaules kara gados Latvija tika pakļauta vācu karaspēka okupācijai. Okupācija sākās 1915.gadā un paplašinājās ar armijas virzīšanos no Kurzemes puses Rīgas virzienā. Rīgu vācu armija sasniedza 1917.gada augustā, un Latvijas okupācija turpinājās līdz 1919.gadam.

Šajā periodā par pareizticīgo baznīcu nelaimi kļuva Demidova vara «medības». Sākumā evakuācijas aizsegā, bet pēc tam arī pēc vācu varas norādēm sāka nogriezt krustus virs kupoliem un noņemt zvanus. Daļa dievnamu tika slēgti, daudzos tika aizliegti dievkalpojumi. Tikai līdz ar Visaugstisvētītā arhibīskapa Jāņa (Pommera) ierašanos Latvijā sāka mainīties varas attieksme pret Pareizticību Latvijā.


Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers),
kurš sāka Pareizticīgās Baznīcas vadīšanu Latvijā 1921.g. 24.jūlijā


No varas puses parādījās jaunieviesums – norādījums par jaunu baznīcas kalpotāju nozīmēšanas kārtību, tos sāka izvēlēties Draudžu padomes. Tādā veidā 1921.gada 11.decembrī Edinburgas baznīcai tika izvēlēts jauns pārzinis. Par to kļuva virspriesteris Romāns Passits. Viņa kalpošana visus nākamos gadus bija saistīta ar diezgan lielām materiālajām rūpēm, tā kā līdzekļu pastāvīgi trūka pat nepieciešamajām saimnieciskajām vajadzībām.


Virspriesteris Romāns Jakovļevičs Passits


Īpaši zīmīgs Kazaņas dievnamam bija 1926.gads, kurā plaši atzīmēja 30 gadus kopš tā iesvētīšanas dienas. Draudzes locekļi centās pēc iespējas svinīgāk sagatavoties šai jubilejai. Ar Draudzes padomes lēmumu svinības bija paredzētas 1926.gada 11.jūlijā.

Ar lielu goda apliecinājumu sagaidīja Visaugstisvētīto Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu Jāni (Pommeru). Celiņš, pa kuru gāja Valdnieks, bija izklāts ar dzīviem ziediem. Ieeju dievnamā greznoja zaru un lapu virtene, bet iekšpusē viss gaismas piepildītais dievnams bija iegrimis ziedos.

Kopā ar Virsganu uz svinībām ieradās: Rīgas katedrāles pārzinis virspriesteris Kirils Zaics, mitroforais virspriesteris Jānis Jansons, Rīgas prāvests virspriesteris Nikolajs Tihomirovs, bijušais Edinburgas baznīcas pārzinis virspriesteris Nikolajs Šalfejevs. Virsgana kalpošana lieliskas baznīcas dziedāšanas pavadījumā piesaistīja daudz tautas. Pēc liturģijas notika Krusta gājiens apkārt dievnamam.

Valdnieks vērsās pie klātesošajiem ar siltiem vārdiem. Īpašu pateicību viņš izteica baznīcas stārastam V.D.Šabalkinam par viņa ilggadējiem pūliņiem. Goda rakstā, kuru viņam pasniedza, teikts: «Par ievērojamu priekšzīmīgi centīgu un teicamu Jūsu izpildītā baznīcas stārasta pienākuma pildīšanu 1923., 1924. un 1925. gadā Edinburgas Kazaņas baznīcā izsaku Jums sirsnīgu pateicību un piesaucu Jums Dieva svētību. Tam par apliecību Jums, Vasīlijam Davidovičam Šabalkinam, izsniegtais goda raksts, ar manu roku parakstīts un zīmogu apstiprināts. Pilsēta Rīga. 1926.g. 8.jūlijā. Pazemīgais arhibīskaps Jānis».

Pēc iziešanas no dievnama Valdnieks nofotografējās kopā ar Draudzes padomes locekļiem, bet pēc tam nobaudīja sālsmaizi virspriestera Romāna Passita dzīvoklī jaunajā baznīcas mājā.


Draudzes padomes locekļu kopējā grupa arhibīskapa Jāņa (Pommera) vadībā,
fotografēta 1926.gada 4.jūlijā Edinburgas Kazaņas baznīcas trīsdesmitgades dienā


Šis gads vēl bija zīmīgs ar to, ka pēc pārziņa Romāna Passita iniciatīvas Dubbelnā (Dubultos), Asaros un Šlokā (Slokā) brāļu kapos kalpoja panihīdas par Pirmajā Pasaules karā kritušajiem Krievijas armijas karavīriem. Edinburgas un Dubbelnas baznīcas draudžu locekļi sakopa kareivju kapus, attīrīja plāksnes ar kritušo vārdiem, izveidoja personu vārdu sarakstu. Dubbelnas brāļu kapos par draudžu locekļu līdzekļiem tika uzlikts pieticīgs piemineklis Krievijas kareivjiem-varoņiem. Tēvs Romāns visādos veidos atbalstīja komisiju, kas bija izveidota speciāli kritušo vārdu noskaidrošanai.

1928.gada maijā virspriesteris Romāns Passits tika pārcelts uz Rīgu. Par jauno pārzini kļuva Rīgas Garīgā semināra beidzējs priesteris Pēteris Apsītis. Viņš kopā ar draudzes locekļiem turpināja Pirmajā Pasaules karā bojā gājušo kareivju meklēšanu, organizēja viņu pārapbedīšanu brāļu kapos Asaros. Diezgan grūtos laikos tēvs Pēteris strādāja draudzē, un 1931.gadā Kunga Priekšteča Jāņa piedzimšanas svētkos viņš tika apbalvots ar zelta krustu.


Priesteris Pēteris Jakovļevičs Apsītis


1933.gada pavasarī priesteris Pēteris Apsītis negaidīti ātri nomira. Tēvs Pēteris atstāja pēc sevis ne tikai labu, bet arī materiālu piemiņu – viņš bija iestādījis pie sētas piecas ābeles, kuras viņa pēctecis tēvs Aleksandrs Lismans norīkoja pārstādīt laukumā pretī baznīcas mājai.


Virspriesteris Aleksandrs Andrejevičs Lismans


Tā paša 1933.gada 18.jūnijā Draudzes padomes sēdē par jauno pārzini tika ievēlēts virspriesteris Aleksandrs Lismans. Vienlaicīgi ar draudzes priestera pienākumu pildīšanu tēvs Aleksandrs no 1921.gada 14.marta līdz 1937.gada 15.septembrim bija Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes sekretārs un pasniedza ticības mācību Rīgas un Rīgas jūrmalas pamatskolās un vidusskolās. Savu daudzo pienākumu dēļ tēvs Aleksandrs pastāvīgi dzīvoja Rīgā, Sinodes mājā, bet Edinburgā dzīvoja tikai vasaras mēnešos.

Ar Sinodes rīkojumu draudzes pārzinis virspriesteris Aleksandrs Lismans 1937.gada 16.augustā tika nozīmēts par Rīgas Debessbraukšanas baznīcas pārzini un ar 1.septembri atbrīvots no Edinburgas baznīcas pārziņa pienākumiem. Laicīgi, līdz jaunā pārziņa apstiprināšanai, Edinburgas baznīcas Draudzes padome par savu priekšsēdētāju izvēlējās Pāvilu Ivanoviču Fadejevu.

Svētā Sinode uz Rīgu pārceltā tēva Aleksandra Lismana vietā par baznīcas pārzini ar 1937.gada 15.oktobri iecēla Daugavpils apgabala prāvestu virspriesteri Mihailu Joanoviču Pētersonu, kurš pēc pensijas vecuma sasniegšanas nevarēja vairs būt par plaši apmeklētās Daugavpils Ņevas Aleksandra draudzes pārzini.


Virspriesteris Mihails Ioannovičs Pētersons


1934.gada rudenī Latvijā risinājās traģiski notikumi: ar mocekļa nāvi pārtrūka ievērojamā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pārstāvja arhibīskapa Jāņa (Pommera) dzīve. 1934.gada naktī uz 12.oktobri nodega virsgana vasarnīca, kuras mezonīnā uz galdnieka darbagalda bija atrasts apdedzis, saplosīts Valdnieka Jāņa līķis. Slepkavas viņu pakļāva spīdzināšanai, nāvīgi ievainoja ar tuvu šāvienu, bet pēc tam nodedzināja māju. Pāragrā mīļotā Virsgana mocekļa nāve pārsteidza ticīgo sirdis ar smagām bēdām.

1937.gada 7.martā draudzē tika ievēlēta «Dāmu komiteja», kurā ietilpa tās priekšsēdētāja Olga Aleksandrovna Močalkina (kasiere), Zinaīda Petrovna Remņova (sekretāre), Marija Vasiljevna Osokina, Jekaterina Ivanovna Sitina, Jekaterina Ivanovna Bļinova, Olga Feodorovna Spariņa un Jekaterina Pavlovna Briedis. Komitejas sastāvs tika apstiprināts Padomes sēdē 23.maijā. Komitejas uzdevumos bija: palīdzēšana klēram draudzes locekļu reģistrācijā, labprātīgu ziedojumu vākšana baznīcas labā, klēra ģērbtuves sakārtošana, dievnama krāšņa izdaiļošana uz svētkiem utt.

1938.gada 10.aprīlī Draudzes padomes sapulcē pēc Sinodes rīkojuma tika nolemts Edinburgas baznīcu pārdēvēt un turpmāk saukt par Rīgas Jūrmalas pareizticīgo Dievmātes Kazaņas ikonai veltīto baznīcu.


Pie Edinburgas baznīcas sienām 1938.gadā


1940.gada jūlijā Latvija tika pievienota PSRS.

1940.gada 24.oktobrī notika dievnama apzagšanas mēģinājums. Ļaundari caur izsisto altāra logu iekļuva iekšā un nolaupīja nedaudz naudas no baznīcas ziedojumu traukiem. Lai Tas Kungs viņus apžēlo!

1941.gada pavasarī ar Maskavas Patriarhāta ekzarha pilnvarām Rīgā ieradās metropolīts Sergejs (Voskresenskis) un 11.aprīlī uzņēmis Rīgas eparhijas pārvaldi.

Viņa tālākā darbība bija saistīta ar sarežģītām kara laika problēmām. Ar metropolīta Sergija pūlēm Latvijas Pareizticīgo Baznīcu pievienoja atpakaļ Maskavas Patriarhātam. Sinodes vietā tika organizēta Ekzarha Pārvalde. Krievu draudzes Latvijā atgriezās pie vecā stila (juliāna) kalendāra. Metropolīts Augustīns, atnesdams nožēlu, palika amatā un vadīja latviešu draudzes. Visa garīdzniecība, kas nožēloja izdarīto, palika savā draudzē.

Padomju pārvaldes ieviešana Latvijā 1940.–1941.gados nekādi neietekmēja Rīgas Jūrmalas draudzes stāvokli. Baznīcas nekustamo īpašumu 25.aprīlī bija pārbaudījusi pēc inventāra grāmatas vietējā izpildkomiteja un ar pārziņa parakstu nodevusi draudzes lietošanai. Tad arī izpildkomiteja konfiscēja no baznīcas arhīva visas metriskās grāmatas.

Tuvojās trauksmaini laiki: Eiropā galvu pacēla fašisms, un drīzumā sākās Otrais Pasaules karš. 1941.gada vasaras vidū draudzes apkaimi okupēja vācieši. Tūlīt pat visi iedzīvotāji tika aplikti ar smagiem nodokļiem un sodiem par mazākajiem pārkāpumiem.

Likstas nepagāja garām arī Edinburgas dievnamam. Pēc vācu varas rīkojuma 1943.gadā tika noņemti trīs bronzas zvani. Katru dienu radās neparastas situācijas, bet dievnams, neskatoties ne uz ko, palika atvērts. Kara apstākļi (komendanta stunda, vācu priekšniecības rīkojumi u.tml.) izraisīja draudzes locekļu sarukumu, un kā sekas tam bija bēdīgs Kazaņas dievnama materiālais stāvoklis. Nebija ko maksāt atlīdzību klēram un sargam. Nepietika malkas: dievnamā un pārziņa dzīvoklī bija ārkārtīgi auksti, it īpaši 1941.gada ziemā. Nācās izcirst mežā nokaltušos kokus, raut ārā celmus. Par remontu nevarēja domāt, visus bojājumus nācās labot uz sava rēķina. Lai izvairītos no vāciešu apmešanās baznīcas mājā, dzīvoklis otrajā stāvā steidzami tika izīrēts par simbolisku samaksu.

1941.–1942.gados ar Ekzarha metropolīta Sergija rīkojumu Pleskavas misijas vajadzībām no dievnama tika paņemti sudraba trauki, krusts un daži citi dievkalpojuma piederumi.

1943.gadā dievnama altārsvētkos dievkalpojumu vadīja Visaugstisvētītais Valdnieks metropolīts Sergijs. Ir dažāda veida cilvēciskā prieka cēloņi, bet nav augstāka prieka par kvēlas lūgšanas prieku, turklāt vēl tik šausmīgos laikos, kad nāve klauvēja pie katras mājas durvīm.

Kara beigās baznīcas mājā izmitinājās ekzarhāts. Otrajā stāvā no 1944.gada marta uz dzīvi apmetās metropolīts Sergijs. Agri no rīta viņš aizbrauca uz Rīgu darīšanās, bet vēlu vakarā atgriezās atpakaļ. Brīvajā laikā Valdnieks apmeklēja Kazaņas baznīcu, palīdzēja dievkalpojuma laikā dziedāt un lasīt. 1944.gada Lieldienu nedēļas vidū Valdnieks izbrauca uz Lietuvu. Atpakaļceļā no Viļņas uz Rīgu Valdnieku, divus viņa līdzceļotājus un automašīnas vadītāju tiešā tuvumā nošāva ļaundari. Noziedzniekus tā arī neatrada.

Tikmēr tuvojās fronte. Padomju karaspēks sistemātiski dzina prom vāciešus. Pa jūrmalas šoseju no vasaras vidus sākās vispārēja vāciešu bēgšana. Gandrīz nepārtrauktā ķēdē smagi piekrauti kravas automobiļi virzienā no Rīgas uz Ventspili un Liepāju veda sazagtos labumus. Atpakaļvirzienā atgriezās tukši. Bez apstājas strādāja dzelzceļš. Mežā, starp jūru un dzelzceļu, vācieši izraka tranšeju rindas ar ložmetēju ligzdām un bunkuriem un iepina rindas ar dzeloņdrātīm. Divas nelielas tranšejas bija izraktas 10 soļu attālumā no baznīcas zemesgabala sētas, austrumu pusē.

Pirms jūrmalas atstāšanas 1944.gada augustā mežā starp jūru un dzelzceļu parādījās vācu zaldāti apsegtās kravas automašīnās. Kravas automašīnas vāciešiem bija telšu vietā. Tāda kravas automašīna parasti apstājās zaru aizsegā koku biezoknī un palika izvēlētajā vietā visu stāvēšanas laiku.

13.novembrī padomju karaspēks iegāja Rīgā. Pēdējās vācu okupācijas dienas bija īpaši trauksmainas. Baznīcas sētas stūros mežā stāvēja vācu ložmetēji – pa vienam pie ziemeļaustrumu un dienvidaustrumu sētas stūriem. Šie ieroči sāka šaut tikai 3–4 dienas pirms vāciešu atkāpšanās. Smagāku ieroču baterija stāvēja Asaros, netālu no upes krasta un šāva biežāk. Šāvieni bija tik smagnēji, ka no gaisa satricināšanas 7 kilometrus no šāviena vietas gandrīz saplaisāja logi. Pa nakti raķetes eglīšu izskatā spilgti apgaismoja apvārsni. Tāda eglīte aizdegās un ilgi karājās gaisā: skats bija skaists, bet ļoti trauksmains.

No 10. uz 11. septembri, naktī uz svētdienu, pabeidzis sagatavošanos svētdienas dievkalpo-jumam, tēvs Mihails Pētersons devās gulēt. Pēkšņi nakts otrajā stundā viņu pamodināja straujš klauvējiens pie loga. Pietrūcies kājās no gultas, viņš piegāja pie loga. Pie loga stāvēja vācu zaldātu grupa, viņi spīdināja uz tēvu Mihailu kabatas lukturus un kliedza: «Atveriet durvis. Mums ir vajadzīga telpa: šeit stāv mūsu ložmetēji». Uzmetis apakšsvārkus, priesteris viņus ielaida. Vācieši izvietojās vasarnīcas istabās un sāka «saimniekot»: pagrāba no gultas segas, no bufetes nažus, bet no rīta pazuda, paņemdami līdzi visu durvju atslēgas.

Garīdznieks atcerējās: «Pēc liturģijas mēs jau sapulcējāmies pusdienot. Pēkšņi atskrēja no augšējā stāva tēvs hierodiakons un uztraukts paziņoja, ka viņa istabā lode cauršāva logu. Atskrēja arī sargs Mihails Osipovičs, kurš, būdams vientuļš, pie mums ēda. Lode arī pie mums verandā cauršāva lodziņu. Pusdienas vairs nebija prātā. Mēs visi skrējām uz bunkuru. Savas un svešas glabāšanai atstātās mantas jau agrāk daļu bijām pārnesuši uz bunkuru, daļu – uz pagrabu. Bunkurā mēs sēdējām divas diennaktis, gandrīz «neizlienot». Ieroči paretam pašāva, un nosvilpa atbildes lādiņi. 3 lādiņi sasprāga mežā, desmit soļu attālumā no bunkura. No otrdienas uz trešdienu, apmēram pulksten 12 naktī, iestājās klusums.

Rītausmā es izgāju no bunkura un satiku kaimiņu, kurš man paziņoja, ka ir atnākuši krievi. Es izgāju krustojumā iepretī baznīcai un sastapu nelielu krievu zaldātu vienību, kas gāja Dubbelnas virzienā. Es viņus pasveicināju un nedaudz parunājos ar oficieriem. No rīta, ap pulksten 10, aizgāju apraudzīt dēla ģimeni un aizstaigāju līdz Marienbādei. Dēlam viss bija kārtībā. Divas nedēļas viņš nosēdēja pagrīdē, kas bija izrakta istabā. Es sastapu pie viņa zaldātu grupu, kurus cienāja. Man pastāstīja, ka atkāpšanās jeb vāciešu vakardienas bēgšana sākās no 12. stundas naktī. Atkāpjoties viņi dzina sev pa priekšu visus, ko satika pa ceļam un ko viņi paspēja sagrābt, bet gandrīz visi sagrābtie tumsas aizsegā aizmuka mežā un atgriezās.

Vācieši aizdedzināja dažas vasarnīcas, uzspridzināja šosejas tiltu pie Marienbādes, bet Marienbādes hospitāļa bēniņos ielika aizdedzinātu bumbu, no kuras ēka nodega trešajā dienā pēc vāciešu aiziešanas. Jau 13.septembra rītā krievu zaldāti atjaunoja tiltu.

Visu pirmo nedēļu pie mums nāca zaldāti, noguruši un izbadējušies, un mēs ar viņiem dalījāmies ar to, ko Dievs devis. Frontes līnija gāja aiz Šlokas (Slokas). Tur vācieši sīksti turējās līdz visa Kurlandes (Kurzemes) apgabala atdošanai, ko likvidēja pēc Berlīnes ieņemšanas.

Vasarnīcas mājā apmetās regulētāji, kuri regulēja kustību krustojumā, iepretī baznīcai. Ar aukstuma iestāšanos novembra beigās viņi pārgāja uz citām telpām.

Vācieši uzspridzināja Lielupē dzelzceļa un pontona tiltus. Pirmo tik ļoti sabojāja, ka nepalika neviena vesela gulšņa; nedaudzus palikušos vagonus uzspridzināja un noveda līdz galīgai nelietojamībai; Bulduros sadedzināja stacijas celtni. Pontona tiltu krievu zaldāti atjaunoja dažās dienās, bet ar dzelzceļa tiltu darbi aizkavējās, un vilcieni sāka kursēt tikai 1945.gada maijā. Saziņa ar Rīgu bija ļoti apgrūtināta. Dažreiz izdevās apturēt tajā virzienā braucošo smago mašīnu un aizbraukt līdz Rīgai. Atpakaļ lielākoties nācās atgriezties ar kājām, kas ziemā bija īpaši grūti».

No 1945.gada marta Rīgas eparhiju uz laiku pārvaldīja Visaugstisvētītais Pleskavas un Porhovas arhibīskaps Grigorijs, Eparhiālo padomi sāka vadīt virspriesteris Nikolajs Makedonskis. Bet jau tā paša gada jūlijā eparhiju sāka pārvaldīt Viļņas un Lietuvas arhibīskaps Kornilijs (Popovs). Pirmo reizi Edinburgas draudzi viņš apciemoja 1944.gada 3.septembrī.

1946.gada vasaras beigās priesteris Mihails Pētersons iesniedza lūgumu pārcelt viņu uz Ilūkstes klosteri, un viņa vietā uz Kazaņas dievnamu nozīmēja garīdznieku Nikolaju Haritonovu. Viņš kalpoja Kazaņas dievnamā no 1946.gada 15.oktobra līdz 1951.gada 15.februārim.


Dievnama pārzinis priesteris Nikolajs Vasiļjevičs Haritonovs


1947.gada 20.jūlijā, altārsvētku priekšvakarā, uz Dzintariem atbrauca Latvijas eparhiju pārvaldošais Viļņas un Lietuvas arhibīskaps Kornilijs (Popovs), kurš kalpoja Visnakts dievkalpojumu un Dievišķo Liturģiju, līdzkalpojot Eparhijas Padomes priekšsēdētājam virspriesterim Nikolajam Makedonskim, Eparhijas Padomes sekretāram virspriesterim Nikolajam Smirnovam, draudzes pārzinim priesterim Nikolajam Haritonovam un Dubultu baznīcas pārzinim priesterim Gavriilam Hodunam. Liturģijas laikā Valdnieks Kornilijs iesvētīja par priesteri Ventspils baznīcas diakonu Vladimiru Blāzmu, Kazaņas dievnama stārastas pienākumu izpildītājas Olgas Blūmas dēlu.

1947.gada vasarā lūdzēju skaits ievērojami palielinājās, jo no Padomju Krievijas atbrauca atpūtnieki dzīvot vasarnīcās, vietējās sanatorijās un atpūtas mājās.


Altārsvētku diena 1947.gadā.
No kreisās puses: virspr.N.Makedonskis, arhibīskaps Kornilijs, pārzinis priest.N.Haritonovs un virspr.N.Smirnovs


1948.gadā dievnama pārzinis uzskatīja par nepieciešamu Lielajā gavēnī un vispār turpmāk palielināt dievkalpojumu skaitu, tā kā dievnama apmeklētība bija manāmi palielinājusies, jo ticīgie krievu ļaudis pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Jūrmalā. Pēc daudziem gadiem Lielajā gavēnī atkal sāka kalpot Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģiju un Lielā gavēņa stundas.

Lielā gavēņa pirmajā pusē Rīgā no Ziemeļamerikas ieradās uz Rīgas katedru nozīmētais Visaugstisvētītais metropolīts Venjamins (Fedčenkovs), bijušais Ziemeļamerikas un Aleutu salu metropolīts, Maskavas patriarhāta ekzarhs Amerikā. Altārsvētku dienā 1948.gada 21.jūlijā Visaugstisvētītais metropolīts Venjamins kalpoja Visnakts dievkalpojumu un Dievišķo Liturģiju Kazaņas dievnamā.


Rīgas un Latvijas metropolīts Venjamins (Fedčenkovs)


Tā paša gada augustā Dievišķo Liturģiju kalpoja arī Augstisvētītais Smoļenskas bīskaps Sergijs (Smirnovs), kurš atpūtās Jūrmalā un vienmēr apmeklēja dievnamu.


Smoļenskas bīskaps Sergijs (Smirnovs)


1949.gada jūnijā tika parakstīts Tipveida līgums ar Jūrmalas rajona izpildkomiteju, saskaņā ar kuru viss baznīcas īpašums, pēc padomju likumiem piederēdams valstij, tiek nodots uz bezmaksas un beztermiņa lietošanu Draudzes padomei, kura arī ir atbildīga par tā saglabāšanu. Šajā sēdē izpildkomitejas pārstāvis paziņoja, ka divas baznīcas mājas – klēra māja un vasarnīca – nevar tikt atstātas baznīcai, tā kā likums neļauj, ka baznīcām pieder tik liels nekustamais īpašums.

Šajā laikā par savāktajiem līdzekļiem tika veikts nepieciešamais dievnama remonts. Krustus nokrāsoja ar zeltainu okeru, kupolus – ar ultramarīnu, jumtu – ar zaļu svinu, bet pašu fasādi – ar gaiši brūnu okeru ar rakstainu griezumu apstrādi zilā un sarkanā krāsā. Atsauksmes par padarīto darbu bija ļoti pozitīvas. Dievnams iemirdzējās jaunās krāsās.

1951.gada 14.februārī dievnama pārzinis tēvs Nikolajs Haritonovs saņēma pavēli par nozīmēšanu par garīdznieku uz Rīgas Visu Svēto dievnamu, bet viņa vietā par Dzintaru Kazaņas baznīcas pārzini 1951.gada 15.februārī Visaugstisvētītais metropolīts Venjamins norīkoja Dievmātes Aizmigšanas Daugavpils baznīcas pārzini un Daugavpils iecirkņa prāvestu virspriesteri Gavriilu Timofejevu.


Virspriesteris Gavriils Timofejevičs Timofejevs


Bez saviem tiešajiem garīdznieka pienākumiem tēvs Gavriils Timofejevs veica arī citu darbu. Būdams praktiski zinošs celtniecības jautājumos, viņš ne mazums pūļu un enerģijas ieguldīja šajā lietā, kā Dzintaros, tā arī tajās draudzēs, kuras viņš pārzināja tajā laikā, kad bija Daugavpils iecirkņa prāvests. Un nākamos gadus, kad norisinājās masveida remonti Rīgas eparhijas dievnamos, viņš izstrādāja un vēroja dievnamu remontdarbu gaitu un pareizu izpildi, saņemot atzinību un pateicību no valdošā Virsgana.

Viņa gādībā piecus gadus atradās no vasarnīcu Tresta iznomātās divas mājas garīdzniecības atpūtai Dzintaros. Vasarnīcu Trests, būdams ļoti piekasīgs attiecībā uz māju uzturēšanu kārtībā, ne reizi neatrada ieganstu neapmierinātībai vai – kas vēl sliktāk – nomāšanas līguma pārtraukšanai ar baznīcu.

Virspriestera Gavriila Timofejeva saimnieciskās spējas labvēlīgi ietekmēja baznīcas saimniecību, kura 1951.gadā tika pieņemta ar parādiem. Pateicoties prasmīgai vadībai, parādi tika nosegti jau pirmajā saimniekošanas gadā, un Dzintaru baznīcas finansiālais stāvoklis nokārtojās.

Drīzumā uz Rīgu tika nozīmēts Visaugstisvētītais arhibīskaps Filarets (Ļebedevs), kurš vienlaicīgi vadīja arī Viļņas eparhiju. Dzintaru dievnamā Valdnieks Filarets kalpoja 1951.gadā un 1952.gada 21.jūlijā dievnama Kazaņas Dievmātes ikonas svētku dienā – ar lielu lūdzēju pieplūdumu.

Arhibīskapsa Filareta (Ļebedeva) vadītais Krusta gājiens Dzintaros 1952.gadā


Vasarnīcu sezonas beigās pēc tēva Gavriila lūguma un ar arhibīskapa 1955.gada 10.oktobra Rīkojumu virspriesteris Gavriils Timofejevs tika pārcelts par Rīgas Kristus Apskaidrošanās baznīcas pārzini un atbrīvots no Dzintaros iznomājamo baznīcas māju pārziņa pienākumiem, kuras īzīrē garīdzniecības vasaras atpūtai. Vienlaicīgi par Dzintaru Kazaņas baznīcas pārzini tika nozīmēts priesteris Serafims Nikolajevičs Šenroks.


Priesteris Serafims Nikolajevičs Šenroks


Serafims Nikolajevičs Šenroks piedzima 1922.gadā Ļeņingradas apgabalā priestera ģimenē. 1941.gadā viņš pabeidza Siveras vidusskolu, 1944.gadā – Viļņas divgadīgos Pastorālos Teoloģiskos kursus, 1954.gadā neklātienē pabeidza Ļeņingradas Garīgo semināru un iestājās Ļeņingradas Garīgajā Akadēmijā. 1960.gada februāra sākumā ar Augstisvētītā Tallinas bīskapa Jāņa pavēli, kurš uz pagaidu laiku pārvaldīja Rīgas Eparhiju, priesteris Serafims Šenroks tika pārcelts uz Rīgu un nozīmēts par Rīgas katedrāles trešo priesteri. 2004.gadā tēvs Serafims Šenroks beidza dzīves gaitu, būdams Dievmātes Pasludināšanas dievnama pārzinis, un atstāja par sevi gaišu un labu piemiņu pareizticīgo draudzes locekļu sirdīs.


Virspriesteris Boriss Jakovļevičs Deņisovs


1960.gada 10.februārī par Dzintaru Kazaņas baznīcas pārzini tika nozīmēts virspriesteris Boriss Jakovļeviča Deņisovs. Baznīcas dzīve norisinājās gludi – dievkalpojumi notika pēc iepriekšējo gadu parauga ne tikai svētdienās un svētku dienās, bet vasaras periodā daudz biežāk, vidēji 30 reizes mēnesī. Kā priekšteča tēva Serafima Šenroka laikā, dievkalpojumi norisinājās krāšņi. Dievkalpojumus vasaras laikā ticīgie apmeklēja daudz vairāk, bet arī ziemas periodā to apmeklējums bija apmierinošs. Baznīcas dievkalpojumu lasīšanā un dziedāšanā, kā arī dievnama uzkopšanā un tīrības uzturēšanā, nemainīgi piedalījās baznīcas pārziņa dzīvesbiedre Natālija Aleksandrovna Deņisova.

10.–11.novembrī Visnakts dievkalpojumu un Dievišķo Liturģiju Dzintaru Kazaņas baznīcā kalpoja Augstisvētītais Viborgas bīskaps Nikons (Fomičevs), Rīgas eparhijas Pārvaldnieks. Šis notikums atnesa draudzei milzīgu garīgo gandarījumu.

1962.gada 22.novembrī virspriesteris Boriss Deņisovs pēc sava lūguma ar Rīgas Eparhiju pārvaldošā Augstisvētītā Viborgas bīskapa Nikona (Fomičeva) rīkojumu tika pārcelts uz Rīgas Ņevas Aleksandra baznīcu par palīgu tās pārzinim virspriesterim Savvam Kornilievičam Trubicinam.

Uz Kazaņas baznīcu tika nozīmēts virspriesteris Pjotrs Ņikitovičs Smikovskis. Šajā laikā LPSR ministru Padomē jau tika gatavots lēmums par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles un citu pareizticīgo dievnamu aizvēršanu Latvijā. Šāds liktenis skāra arī Edinburgas baznīcu par godu Kazaņas Dievmātes ikonai. Palikusi neskarta 1917.gada revolūcijas un divu pasaules karu laikā, izturējusi daudzkārtējas varas maiņas, miera laikā tā ar vietējās varas rīkojumu vienasdiennakts laikā ar buldozeriem tika noslaucīta no zemes virsas.

Virspriesteris Pjotrs Ņikitovičs Smikovskis


Uzzinot par skumīgo likteni, kāds sagaidīja Kazaņas dievnamu, pārzinis un draudzes locekļi slepus, nakts aizsegā, iznesa ikonostasu, ikonas, Golgātu, baznīcas piederumus, sakrālās grāmatas un nodeva tās Dubultu svētā Kņaza Vladimira dievnamam, kur tās arī kopš tā laika atrodas.

Dievnamu vajadzēja nojaukt Jūrmalas celtniecības brigādei, taču strādnieki attiecās graut dievnamu, tā kā daudzi no viņiem bija tā draudzes locekļi, šeit viņus kristīja, laulāja, izvadīja viņu aizgājušos tuviniekus un radus. Tad atveda strādniekus no Rīgas.

Tukuma Nikolaja baznīcas virspriesteris Jānis Šenroks, Edinburgas baznīcas pārziņa dēls, šī barbariskā notikuma liecinieks, stāsta: «Atnācu no skolas un uz visu notiekošo skatījos no mūsu mājiņas loga, kas atradās tieši pretī dievnamam. Atbrauca buldozers, sākumā aizkabināja vienu sienu un sāka to atraut, tad otru. Bet es ieraudājos, kad sāka noņemt kupolus, tik rūgti man palika dvēselē, nevar izteikt…»

Nojauktā dievnama vietā, kā tas vienmēr ir, izveidojās postīšanas negantība. Uzreiz, zibens ātrumā tika uzbūvētas izstāžu zāles, sāka darboties autotehnikas muzejs, bet kā zināms: «Ja Kungs neuzcels namu, velti strādā to ceļošie» (Ps.126:1). Tagad visas būves ir pārvērtušās par drupām, bet eksponāti – par metāllūžņu čupu.

«90.gadu sākumā šajā vietā uzcēla vasaras kooperatīva restorānu, – pastāstīja Anna Gūtmane, Latvijas Kristīgās akadēmijas rektore. – Un no turienes visu laiku skanēja skaļa bezrūpīga mūzika. Es tajos gados biju luterāne, bet kad gāju garām, man bija sāpīgi redzēt, ka šajā svētajā vietā, kur daudz kādreiz bija lūgušies, tagad ālējas ļaudis. Reiz, tiekoties ar kādu Jūrmalas domes deputātu, es sacīju viņam: «Vai Jūs zināt, ka šeit agrāk bija pareizticīgā baznīca? Kā šeit var ļaut rīkot diskotēkas?» Šis deputāts izrādījās ticīgs cilvēks, katolis. Viņš neko nezināja par šo baznīcu. Bet pēc mūsu sarunas diskotēkas šeit aizliedza».

1990.gada 4.maijā tika pasludināta Latvijas neatkarība. Svētīgākais Patriarhs un Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētā Sinode piešķīra Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai autonomiju. Reģistrācijai tika izstrādāts Nolikums uz 1936.gada Nolikuma pamata.

1992.gada decembrī Rīgā tika sasaukts Vislatvijas garīdznieku un laju Koncils, kurš apstiprināja par valdošo Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsganu Augstisvētīto bīskapu Aleksandru (Kudrjašovu) ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta titulu. Koncils ievēlēja valdošā Virsgana palīdzībai Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodi.

1992.gada decembra beigās autonomā Latvijas Pareizticīgā Baznīca tika reģistrēta Latvijas Republikas tieslietu Ministrijā kā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas līdz 1940.gadam juridiskais mantinieks, kas nes savu, ne uz vienu dienu nepārtraucot, garīgo un pestījošo svētās Pareizticības misiju Latvijas teritorijā.

Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas 1990.gadā Baznīcas un valsts nošķiršanas princips tika deklarēts Latvijas Republikas Konstitūcijas (Satversmes) 99.pantā: «Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir šķirta no valsts». 1990.gada 11.septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu «Par reliģiskajām organizācijām».

Likums garantēja Latvijas iedzīvotājiem, pirmkārt, reliģiskās izvēles brīvību un to vienlīdzību neatkarīgi no viņu attiecībām ar reliģiju. Otrkārt, sniedza plašas pilnvaras reliģiskajām organizācijām tieši tajās sfērās, kuras tām bija nepieejamas padomju varas laikā – uzņēmējdarbībā, izglītībā, bruņotajos spēkos, veselības aizsardzības un sociālajos dienestos, kā arī ieslodzījuma vietās, tas ir ārpus baznīcu un lūgšanu namu sienām. Septītais likuma pants paredzēja atņemto īpašumu atgriešanu.

Tomēr valsts saglabāja pašas plašākās iespējas kontrolēt un regulēt reliģisko organizāciju dzīvi. Kopienas varēja sākt darbību tikai pēc reģistrēšanās valsts institūcijās.

1995.gada 26.septembrī stājās spēkā «Likums par reliģiskajām organizācijām», kurš kopš tā laika tika vairākkārt grozīts un papildināts. Jaunais likums garantēja ticības brīvību un precizēja reliģisko organizāciju reģistrēšanas kārtību Latvijas Republikas Tieslietu Ministrijā.

Vienmēr nav vienkārši atgūt īpašumus, it īpaši baznīcas īpašumus. 2010.gadā finanšu grupa BBG AS (Baltikums Bank mātes kompānija) pieņēma lēmumu dāvāt Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai savas daļas kompānijā Baltikums Nams, kam pieder īpašums Jūrmalā, Turaidas ielā, tādā veidā sniedzot savu ieguldījumu Dievmātes Kazaņas ikonai veltītā pareizticīgā dievnama jaunuzcelšanai šajā vietā.

Celtniecības plāns tika izstrādāts, balstoties uz LPB Sinodes uzdevumu par dievnama celtniecību 1962.gada nojauktā vēsturiskā dievnama vietā, un ar Jūrmalas pilsētas domes pilsētas plānošanas nodaļas atzinumu Nr.467 pieņemts 2012.gada 3.aprīlī.

2010.gada 21.jūlijā, Vissvētās Dievadzemdētājas Kazaņas ikonas dienā, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs šajā vietā aizvadīja pirmo dievkalpojumu. Aizlūgums ar akafista dziedāšanu notika zem klajas debess pie Dievmātes Kazaņas ikonas, kuru speciāli nogādāja no Rīgas katedrāles uz Jūrmalu.


Viņa Eminence Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs


Palūgties ieradās simtiem Jūrmalas iedzīvotāju un rīdzinieku, garīdznieki un Rīgas klostera māsas, ar savu klātbūtni dievkalpojumu pagodināja arī Jūrmalas mērs, pievienojās arī atpūtnieki. Pēc aizlūguma vairāk kā 140 cilvēki parakstīja oficiālos dokumentus, lai reģistrētu patstāvīgu atdzimstošās Kazaņas baznīcas draudzi. 4.novembrī Valdnieks Aleksandrs svētīja Kazaņas Dievmātes ikonai veltītā nojauktā dievnamā vietā kalpot aizlūgumu ar akafistu Kazaņas Dievmātes ikonai katru nedēļu svētdienās pulksten16:00.


Aizlūgums Dievmātes Kazaņas ikonas priekšā


Pastāv nostāsts: kad Virsgans iesvēta pareizticīgo dievnamu, Kungs sūta Eņģeli pie baznīcas altāra, kurš to nekad nepamet. Pat ja tajā vietā dievnama sen nav, Kunga Eņģelis tāpat kā agrāk lūdzas un lūdz Kungam atjaunot dievnamu. Lūgsimies cītīgi arī mēs, pareizticīgie, par sagānītā svētuma atjaunošanu!



Cītīgā Aizstāve, / Augstākā Kunga Māte, / par visiem lūdzies Tavam Dēlam, mūsu Dievam Kristum, / un visiem palīdzi glābties, / kuri Tavā patvērumā steidzas. / Ak, Kundze Valdniece un Pavēlniece, / visus mūs aizstāvi, / kuri, daudzu grēku apgrūtināti, esam likstās, sērās un slimībās, / stāvam un lūdzamies Tev aizkustināti dvēselē / un satriekti sirdī, / Tava visšķīstā tēla priekšā ar asarām / un nešaubīgā cerībā uz Tevi, / atsvabināšanos no ļaunuma; / visiem derīgo dāvā un visus glāb, Dievmāte Jaunava: / jo Tu esi Dievišķais Patvērums Taviem kalpiem.




_____________________

Sagatavojot šo VĒSTURI, tika izmantoti šādu avotu materiāli:
Летопись Эдинбургской Казанской церкви, составленная прот.Р.Пасситом к 30-летнему юбилею существования церкви (rokrakstā); Дёмина Н. Эдинбургская церковь во имя иконы Казанской Божией Матери: Исторический очерк/Латвийская Православная Церковь. – Дзинтари, 2000; Рижские Епархиальные Ведомости; Latvijas Valsts Vēstures Arhīvs; Latvijas Valsts Arhīvs; Журнал Московской Патриархии; Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiālā mājas lapa; daži citi avoti.